Rainis

Man sirds ir pilna mīlas
Kā maija zaļais ārs,
Kā smaršas puteklīšu
Pilns ziedošs ābeļdārzs:

Tur diena plaukst un raso,
Ik mirdzošs puteklīts
Tur vijas un viļņo ap tevi,
Klus-klusu dziesmiņu sīc.

Tavs stāvs tiem vidū zālē
Stāv smaidošs, smalks un slaids—
Tie vijas ap tevi un viļņo
Kā kūpošs zelta tvaiks.

Un ziedu puteklīši,
Tie glāsta tevi un glauž,
Ap mīļo dvēsli liegi
Tev zīda plīvuri auž.

Tie miljoniem plūst – bet, ja vienam,
Tik vienam šīs acis skumst,—
Tie klust un klīst, un saplok,
Viss zelta mirdzums tumst.

Ko klīsti, prāts,
Šo augu dien –?
Tas mīļais vaigs
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs——

Kā plīvurs blāvs
Tiem pāri klāts,
Bet brīnummaigs
Caur segu spīd
Tas mīļais vaigs —
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs—

Tu tāles plīvurs
Zili blāvs,
Jel paveries
Šo brīd, šo brīd:
Jau staroši spīd
Divas laimīgas acis:
Tavs mīļais vaigs,—
Tavs slaikais stāvs
Man rokās slīd.

Man liekas, šie sīkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.

Div’ sarkanas saulītes aust šobrīd,
Kad gaisma caur pirkstiem cauri spīd.

Tu izplēt viņus smiedamās:
Desmitstaraina austriņa sārtojas,

Un spied manim acis cieti ciet:
Visa pasaule rožainā gaismā man šķiet.–

Aiz tālām zemēm šie pirkstiņi mīt,
Bet sarkana saule caur tālēm spīd.

Šie sīkie, smalkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.

Zib balti zirnīši,
Bērti pa plānu:
Zib baltās kājiņas,
Sīk-žigli tekot–

Zaļoši tīrumi,
Puķotas pļavas:
Zib baltas kājiņas,
Sīk-žigli tekot.

Mazākās kājiņas
Pa visu zemi, –
Es viņas, azotē
Aizslēpis, sildu.

Mazākās kājiņas
Pa visu zemi,–
Atnesa saulīti,
Debes’ un zvaigznes;

Debesīs putnu ceļš
Balti zib zvaigznēm–
Balti zib kājiņas,
Sīk-žigli tekot.

Un, kaut tu ņemsi citu,
Tev nebūs miera gūt,
Es acis tai izskrāpēšu,
Tev tomēr manam būs būt.

Lai baltas viņām rokas
Un tīnes no pilnības tūkst:
Manu pilno zelta matu
Un ziedošo vaigu tām trūkst.

Kur tevim otru tādu
Kā mani, tik spriganu, rast:
Tām muļķēm un vārgulēm tevi
Nemūžam neizprast.

Es tomēr par viņām visām
Vēl esmu pārākā,–
Tavs negantais prāts jau nerims
Tai lēnīgā ikdienā;

Un, ja es iešu tik skaista
Tev garām kairinot,
Tev vajdzēs tās gabalos saplēst
Un mūžam tām ardievas dot.