Un, kaut tu ņemsi citu,
Tev nebūs miera gūt,
Es acis tai izskrāpēšu,
Tev tomēr manam būs būt.
Lai baltas viņām rokas
Un tīnes no pilnības tūkst:
Manu pilno zelta matu
Un ziedošo vaigu tām trūkst.
Kur tevim otru tādu
Kā mani, tik spriganu, rast:
Tām muļķēm un vārgulēm tevi
Nemūžam neizprast.
Es tomēr par viņām visām
Vēl esmu pārākā,–
Tavs negantais prāts jau nerims
Tai lēnīgā ikdienā;
Un, ja es iešu tik skaista
Tev garām kairinot,
Tev vajdzēs tās gabalos saplēst
Un mūžam tām ardievas dot.