Lūgums

by

Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani..Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies uz pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts..

Es šo dienu neatdošu putekļiem

by

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest…
Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu…
Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,
Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

Rīt jau arī jābūt rītam labākam

by

Rīt jau arī jābūt rītam labākam,
ja ir laba šī nakts, nosirmojusi
tādā labā rasā, kura glābj
tos, ko sava uguns kauj vai nost.
bail ar roku jasmīnzaram pieskarties –
ziedi sadegs, zaļās lapas nomelnēs.
Viss no baltās rasas balts un biezs
šajā aizmirstajā Rīgas nomalē.
Roku liec pie rasas, rasa uzvārās,
piedzimst miglas zirgs un projām aizauļo,
nakts ir tāda laimīga, kā uzvara,
laimīga līdz nemaņai un aiz.
Ai, zem kādām zvaigznēm tas viss notiek,
zied un nozied, atkal zied un nozied!
Es tev tikai klusu teikšu “Ļoti”,
un tas visu, visu, visu nozīmē.

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām

by

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un maigi dziedot pulkstens skan,
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tik laimīgi pukst man.
Man ir it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

/J. Poruks/

Dieviņš, zemi baltu klājis

by

Dieviņš, zemi baltu klājis,
Aizdedz zvaigznes debesīs.
„Miers virs zemes” pulcinājis
Draugus just, cik prieks ir īss.
Īss ir prieks, tu rūpēs dzīvo,
Klusās stundās sirds to jūt.
Svecīte kā deg un plīvo,
Tā tu steidzies laimīgs kļūt.

/P. Bārda/