Afišas, afišas – pilsētu dvēseles –
krāsainas, kliedzošas kā dāmu zeķes –
asiņu sarkanas, melnas un dzeltenas –
no katra stūra man, staba un pievārtes
uzbāžas ciešāk kā pusnaktī netikles.
Afišas, afišas – pilsētu sakraments –
izrāžu, baru un mītiņu kalendārs,
mīlu es, mīlu jūs
kā sava zēnībā
kājbumbu, boksu un saldējumvafeles,
Daudz kas man dvēselei
tuvs jūsu raibuma
un burtu rindu spējkontrastiem, lūzumiem.
Afišas, afišas – jūs manas steidzīgas dvēseles labāka pavāra grāmata.
Nakts.
Stacija.
Ugunis kā dzeltenas lupatas.
Konduktors nosvilpa desmito reizi,
bet vilciens nekustējās.
Konduktors nosvilpa vienpadsmito reizi –
tas pats.
Es,
sēdot vagonā mazā kā restorāna sviestmaize,
uzrāvu sērkociņu desmito reizi,
bet viņš man nodzisa.
Es,
sēdot vagonā,
uzrāvu sērkociņu vienpadsmito reizi –
tas pats.
Un tad es atrāvu logu,
lai ieplūst svaigs gaiss,
un tad es atrāvu logu,
lai uzceltu vadītāju no miega.
Vilciens iesvilpās un sāka kustēties.
Vagonā ieplūda svaigs gaiss,
un sērkociņš iedegas sarkans
kā mana sirds.
Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.
O, kāds tu nekauņa!
Klejo pa laukiem,
klejo virs pilsētām
apaļš un kails kā veča pakausis.
Nejēga!
Būtu kaut uzvilcis bikses,
izejot glūnēt aiz logiem,
baudkārais,
neķītrais,
vecpuisi intrigant,
debesu Šerloks Holmss.
I, kā es ienīstu tevi,
tu
glūnoši dzeltenais
ņirdzīgais
zilgmes Mefisto,
nīstu
tamdēļ, ka tu zini,
cik ļauns es,
kādu nejauku kaislību trauks
mana dvēsele.
Ai, kaut es varētu tevi
no debesīm noraut,
tu
mana rūgtuma modinātājs!
Ko mani moci tu?
Zūdi vai atpestī mani
no tieksmēm un ciešanām,
kas mani plosa,
tik neraugies acīs no augšas
kā pārmetums,
neraugies acīs, kad nakts.
Mēness,
tu
visu kaislību dzeltenais simbols,
ko izverd nakts.
O, Marijas iela,
Zīdu
un naktstauriņu
monopoliskā iela, –
atļauj man
apdziedāt tevi
pantos garos un slaidos
kā žirafu kakli.
Marijas iela
mūžīgā tirgone –
saule vai mēness,
tu pārdod un pērc
visu,
skot no lūžņām
līdz dievišķai cilvēka miesai.
O, tavā drebošā ķermenī
jūtu,
kas laikmetisks mīt
čūskādai ņirbošai –
dvēselei manai –
daudz rada;
bezgala trauksmes
un bezgala trauksmes
un bezgala nemiera pilna,
šurp turpu šaudīga
kā sunim elsojot mēle.
O, Marijas iela!
Bulvāros,
dāmas kur tievas un smalkas
kā spieķi
gaiņā no manis prom gaisu
ar savām rītzemju smaržām,-
satiku arī es tevi.
Tevi.
Un mulsu
no tava apģērba greznuma
kā naivs zēns no kailuma,
reibu
no tavām ņirbošajām zeķēm
un kurpju lakādas spoguļiem
viss,
kā kad no Pētera torņa lūkotos zemē.
Bet, kad no tavām
kvēlkrasotām lūpam
iesāka mudžēt
kā spradži no smaržīga siena
tavi lieliskā tukšuma vārdi,
spalgi un piepeši
iedegos viss es kā fosfors
un vienus vienīgus vārdus
šai brīdī
es izkliegt alku
kā nāvi šausmīgās mokās:
“Ak, savu smadzeņu liesumu
nokrāsot steidz
kā savas lūpas, sen bālās no izdzīves!”