Lai būtu

Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šūnakmens plaisiņas
Uz Mātes Latvijas vaiga.

Lai būtu kam novēlēt tīrumus
Un zemkopja tikumu sīksto,
Un dārzus, un ābolu birumu,
Un latviešu valodu mīksto.

Un Krišjāņa Barona veikumu
Un Rucavas vilnaini košo,
Un katru noti un teikumu,
Kur tautas sirdsprāta spožums.

Lai būtu kam novēlēt Daugavu
Un Domu, un ērģeļu mesu,
Un Sarkano strēlnieku laukumu,
Un sāpi, ko dvēselē nesu,-

Lai būtu kam novēlēt…

Mans mantojums

Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

Mans cilvēks

Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet – viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu –
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, –
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu –
pat ja jāslīkst man būs –
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.

Tev

Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,
ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.

To jau neprasa – patīk vai nepatīk,
bet tu skumja un vientuļa nepaliec –
kosmoss mīļuma palika nepateikts.

Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.

Un es mierīgi skatos uz miršanām,
mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.