Bij’ dziļa ziema
Kad projām gāju
Uz tāļu zemi,
Uz svešu māju.
“Nu miers virs zemes!”
Man likās skanam,
“Nu labs prāts cilvēkiem!”
Pulksteņus zvanām;
Un vējus es dzirdēju
Ņirdzīgi smejam,
Man paraustām svārkus
Un garām skrejam.
Sniegs, putens griezās,
Man acīs sita,
Lēni uz ziemassvētku
Eglītēm krita.
Ak, miers virs zemes!
Un gara dusa
Un ziemā, ziema–
Sirds sāpēs kusa.
Man sirdī ziedons,
Kaut eju tālēs,
Jūs ziemas sniegi
Tin vālu vālēs;
Es ziedoni līdzi
Sev piemiņai ņemu,
Jūs viņu nievājāt,
Skaitījāt zemu.
Es viņu balvai
Jums atkal nestu,
Kad garo miegu
Iz acīm jūs mestu…
Vai zeme dus vēl
To garo miegu?
Vai ziema klāj vēl
To dziļo sniegu?
Vai mieru virs zemes
Aizvien vēl zvana?
Aizvien, aizvien vēl
Jums miega nav gana?
Es vērīgi klausos
Šos garos gadus,
Vai neskan balsis,
Kas ziedonim radus?
Skats ilgās tiecas
Uz dzimtenes pusi,
Visa mana dvēsele
Iztvīkusi.
