Turos un ziedu starp pienenēm,
Te vēl ir atvasara –
Te balti mākoņi rindiņā skrien,
Krīt lapas no kokiem un staro –
Skatos, ka bērzs rītam paklanās –
Kā puika, pievilkdams kāju,
Es viņam ticu, viņš drošību dos –
Sasildīs sirdi un māju,
Mierinot migla pa tīrumu brien,
Gājputniem līdzina ceļu,
Aizstumj prom dusmu mākoņus –
Zilos un tumši mēļos.
(I. Aizupe)
Sarkanas lapas šūpojas zaros
Sarkanas lapas šūpojas zaros,
Gaida, kad balti vēji tās nesīs.
Gaida, kad dzērves pacelsies baros,
Piekliegts kļūs padebesis.
Rudens lapām nav vienalga,
Kad un kur viņas kritīs –
Vai uz zāles, kas rasas valga,
Vai kad pērkoņi sitīs.
Rudens lapas grib sarkanas kvēlot,
Palikt cilvēkam plaukstā,
Rudens lapas grib nenovēlot –
Sadegt vai pacelties augstāk.
(Imants Lasmanis)
Sudraba tīmekļi lido pa gaisu
Sudraba tīmekļi lido pa gaisu,
Rudens, rudens ir klāt.
Ak, kā gribētos vēl ko skaistu
Izjust vai izdomāt!
(Jāzeps Osmanis)
Rudens elēģija
Tik krāsaini kā pati dzīve
Mirdz saulē rudens lapu zelts,
Ir raža ienākusies laukos,
Nav mūsu dzīves gājums velts.
Bij pavasars ar strautu čalām,
Bij Līgo nakts un Jāņu siers,
Bij meitene ar ziediem matos,
Kad apkārt valdīja mums miers.
Un mīla bij zem kastaņsvecēm,
Kad manas lūpas tavas skar,
Un sirdī dega mīlas liesmas –
Tā jaunībā tik mīlēt var.
(L. Apšeniece)
Dziest vasara savā skaistumā
Dziest vasara savā skaistumā.
Tās skūpsts kvēl sarkanā ābolā,
bet asara – bērzlapā dzeltenā.”
(Indra Gubiņa)