Romāns Valters dzejoļi
Trauc diena no dienas,
Naktis – nieks!
Iet mēneši, gadi,
Bet kādēļ es viena?
Mēs meklējam, ceram,
Tiekamies šķiramies,
Ko atrast mēs gribam?
No kļūdām – tik mācamies!
Jau atkal pavasars kārtējais,
Iet upē ledus, zeme mostas,
Vai šis, kam es zvanu, būs manējais?
Vai spēs viņš tā skaut, lai jūtas pamostas!
Par vēlmēm, kas naktīs “kliedz”,
Vai varēšu stāstīt tam?
Ja sniegs savu sirdi – iešu līdz,
Nav spēka vairs vienai būt man!
/Romāns Valters/
Ja tu zinātu, kā es gribu pieglausties
Maigi skaujot, tuvāk sev kļaut,
Kurš mums aizliegs skūpstīties
Ja kādam nepatīk, lai iet zāli pļaut!
Vēlmes pašas liks rokām drēbes nost raut,
Mēs nenācām šurp ākstīties,
Siena gubas var arī rītu kraut,
Tad sāksim tik bučoties,
vienam otru tuvāk, ciešāk skaut!
/Romāns Valters/
Pie tevis mans domu pavediens steidzas,
Atkal kārtējā darbdiena beidzas,
Lai tev uz katra soļa veicas,
Mana mīla pie tevis tiecas!
Iztālē redzu ķermeni tvirto,
Liekas – gaisā tavas smaržas virmo,
Atceros glāstus, skūpstu pirmo….
Vai jūti, vai dzirdi?
Kā dvēsele kliedz-
Lai mūsu mīla uz mūžiem mirdz!
/Romāns Valters/
Man nevajag, lai izkaisi tu ziedus,
I LOVE YOU rakstītu uz lidmašīnas spārniem,
Man vajag dzirdēt – ļoti mīlu,
Un sajust katru dienu tavu klātbūtni!
/Romāns Valters/
Es zinu, saprotu, ka sirds pēc mīlas alkst,
Es zinu, saprotu, ka miesa arī alkst,
Pie visa vainīga ir kaisle,
Bet kaisle ir bez prāta.
Kad vēlmes stiprākas, tad saprāts trako,
Līdz negūsti tu to, ko kāro,
Tik vēlāk acis atveras, tik vēlāk apskaidrība nāk,
Viss labi ja ir mīla, bet ja nu viņas nav?
Tad prātu pārņem šaubas,
Kur šaubas – bailes tur.
Tad nogaidi, kas tālāk,
Vai uzmanība, alkas jaunas?
No tā, kā risinās viss tālāk,
Ir daudz kas atkarīgs,
Ja dzirdi – es mīlu,
mīlu!
mīlu!
Tad sirds un prāts it visu sapratīs,
Tik mīlestībai ir tā dziņa,
Kas divas sirdis tuvina,
Tad uzvar neprātīgās alkas,
Un kaisle – miesas tuvina!
/Romāns Valters/