Kā grēksūdzē man iznāk klāstīt,
Par to, ko agrāk nejauzdams,
Es, savu dzīvi dzīvojot,
Gan priekos, bēdās vai arī līksmojot,
Savos darbos, domās – pašam nezinot,
Bez „Viņas” esmu dzīvojis.
Ir bijis – aizraušanās mirklis,
Ir bijus’ tieksme – dzīvot, redz, kā visiem,
Un gluži nemanot, kā gadi aiziet,
Reiz atskārtu, ka kaut kā trūkst!
Tad sāku savus darbus vērtēt,
Kā arī vērtēt jūtu pasauli,
Un brīvā brīdī dziļās domās grimstot,
Es sapratu, nav manā dzīvē „Viņas”.
Un jānotiek bij tā,
Kad grūtā brīdī melot vairs sev nespēju,
Kā grēksūdzē es vārdus uzklausot,
Tad skaidrā dvēselē, kas jaukā miesā,
Es iepazinu, kas ir „Viņa”.
No sākuma to nespēju es uztvert tā, kā nākas,
Jo vētra plosījās kā dvēselē, tā arī sirdī,
Un vārdi, tik īpaši, ar vēlmi,
Lai uzklausīts es arī tieku,
Ka tik par „Viņu”, es ar prieku,
No visa, kas ir bijis atsakos,
Lai tik ar „Viņu” priekos, bēdās dalītos!
Un tik no mūsu dzīves laikmetīgās ainas,
Kas neatļauj, kā kāro sirds
Mums dzīvot, darīt, just, kā gribētos,
No „Viņas” – iznāk tālu dzīvot mums.
Bet gribētos. Lai tik ar „Viņu”,
Mēs kopā būtu vienmēr, nevis slepus,
Bet Dievs vien sazin kādēļ tā,
Kad divu jātās „Viņa” atdzimst,
Viss notiekās, bet diemžēl – slepus!
Tā darīt, domāt neklājas,
Bet tie, kas mūsu dzīvi „vada”,
Bez „Viņas” laikam ciešs, kā no bada,
Jo savādāk, kā to gan izprast,
Ka likumi, kas tapuši, nav „Viņu” augstu cēluši,
Un tiem, kas nesatiekot „Viņu” jaunībā,
Ir jācieš, no iepriekš visa paveiktā,
Jo dzīve prasa savu.
Šeit jāpakļaujas tik uz „Viņas” spēku,
Kas laimīgam liek justies cilvēkam,
Bez mīlas dzīvei nava jēgas –
Viss pārējais vien otršķirīgs.
Romāns Valters
Tas nav liktens, tā ir dzīve
Kaut man vīra dūša būtu,
Pieiet klāt un pateikt „tam”,
Tu man patīc, un es tvīkstu,
Sapņos rādies, nav miera man.
Bet, ak, Dievs, vai viņam tīku,
Varbūt cita prātā „tam”?
Kādēļ steigties, kaklā „kārties”,
Vai es sieviete, vai nē?
Ja es tīkama un skaista,
Kādēļ klusē viņš arvien?
Tas nav liktens, tā ir dzīve,
Kurā iekārtots ir tā,
Tas, kurš īstenībā mīl,
Arvien paliek novārtā!
Ieklausies savā sirdī
Kad šaubas tevi māc,
Ieklausies savā sirdī,
Ir pasaulē cilvēks tāds,
Kas mīl tevi kvēli, cēli.
Viņš gatavs uz visu, visu,
Lai justos tu laimīga ļoti,
Tā atbalstu atliek tev sajust,
Jo mīl viņš, mīl viņš ar sirdi-
Ieklausies savā sirdī !
Uz satikšanos kārtējo es gāju
Uz satikšanos kārtējo es gāju
Pat necerēju, bet kas tur slikts?
Jau kuro reizi, es pat neskaitīju
Man likās – atkal būs vien čiks!
Es gaidīju un – minūtes kā stundas
Jo gaidīt – ticiet, viegli nav
Kā savaldīt tās nomākušās domas,
Vai satikšanās nesīs veiksmi man?
Nāk sieviete – tai jaka koši zila
Ar apņēmību eju klāt tai es
Uz lūpām smaids, un acis koši zilas
Es sveicinu un sniedzu puķītes!
Tā kautri runājām par dzīvi
Kā kuram ir’a gājis pagātnē
Es stāstu – gribu veltīt visu sevi
Lai divatā var dzīvot nākotnei!
Jau bērni lieli, katram sava dzīve
Es jūtu – vientulība viņas sirdi māc
Ar cerību par laimi, nākotni un mīlu
Tā grib, lai taču visu sevi, viņai veltī kāds!
Mums šķiroties, mēs tiksimies – es saku
Jo jūtu – vēlams esmu šķiet
Uz lielo ceļu – mums par šauro taku
Tik atliek roku rokā iet!
Lai dzīvo nākotne
Kad sirdij tīkams cilvēks zūd
Laiks liekas apstājas,
Kā sniegs zem kājām pamats zūd,
Kas padarīts – vairs neglābjams.
Tu centies par to nedomāt,
Bet esam mēs tepat,
Tu negribi vairs ieraudzīt,
Un apkārt klīst tavs skats.
Kad netīšām tu tuvojies,
Tai vietai kur jūs abi bijāt,
Tu nezini vai skriet tai garām,
Jeb nogaidīt – ak kungs,
ko es te daru?
Vēl kādu laiku tēls tavs acīs,
Par pagātni šīs vietas sacīs,
Tu šurpu nevedīsi iepazīto,
Lai prātu neuzjundī pagātne,
Vairs skaistu vietu zemes virsū nav?
Tak’š ir – lai dzīvo nākotne!