Es tā gribēju pieskarties tev,
Tu sacīji: „Nevajag!”
Tavu roku savējā gribēju turēt,
Tu sacīji: „Nevajag!”
Pieglaust gribēju, noskūpstīt –
Veltas mans pūles.
Tad jautāji tu: „Vai apvainojies?”
Es sacīju: „Nevajag –
Kā teiksi, tā būs, vienmēr esi pati,
Redz tas, kas starp mums ir,
To neizdomāju es”.
Tās augstās jūtas, kas starp ļaudīm ir,
Nav nākušas no mēness vai no debesīm,
Un „To” vārdā ne jau nosaucām mēs, nē –
„Tās” vārds radās tūkstošos gadu,
Bez „Tās” ļaudīm nedzīvot – eksistēt vien,
Jo, kas bez mīlas dzīvo – vienmēr jūtas vientulis!