Rainis

Sāk lēni slēgties sirdī vāts,
Kas ilgus gadus čūlojusi,
Tik ilgus, ilgus tukšus gadus—
Tu mazo rociņu man klusi
Uz vārgo sirdi uzlikusi:
Sirds atkal silst un staro prāts,
Un aizmirsta dziļā, dziļā vāts.
Sirds karstā, klusi!
Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels, —
Dusi vēl, dusi!

Bet nekustošais ķermenis
Ne mīlas sajūt, ne naida –
Viņš atsalis un sastindzis
Guļ slēgtām acīm un gaida.

Viņš gaida siltas asaras,
Kas tam uz krūtīm lai lītu,
Viņš gaida kopš garas mūžības,
Lai celtos uz gaviļu rītu.

Nu vajaga mirt!
Es gļēvs savu mūžu neesmu bijis,
Es smeldzošās sāpēs sev izcīnījis
Dvēseles tvirtumu bezveidā nirt.
Nu vajaga mirt!

Un tomēr…man riebj, mani drudzis krata
No nāves šausmaini zemiskā skata;
Izplešas acis, saceļas mats pēc mata…
Dzīvības sakariem visiem būs irt?
Nu vajaga mirt!

Nu vajaga mirt?
Un dzīve tir-skanoša tapa un plaša…
Darbs, tu mans nebeigtais! – Aizraujas dvaša –
Atpakaļ pirmatnes atomos birt?
Nu vajaga mirt!

*Sacerēta Liepājas cietumā.

Nē, nav tās vairs dzejas sald-sāpīgas jausmas,
Nav sapņu tirdošās, draudošās šausmas-
Tā patiesa dzīve bez apsega:
Pelēka, netīra, pūstoša.

*Cietuma dzeja.

I

Visu mūžu gāju maldā,
Dziļās sāpēs dvēsle tvīka, –
Beigās turu sevi valdā:
«Dzīvot! dzīvot!» – spēki slīka.

II

Vīta puķes saulzarainas-
Dzīve netop…ainas! ainas!
Žņirgstot žņaugtās puķes plaka –
Visu klāja zemes smaka.