Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedrs.
Man plaši vērtā logā
Līst sēras gaviles,–
Tās lakstīgala pogā
Dziļ-dziļi iz dvēseles.
Bet viens tik viņai teiciens,
Tas pats maz skaņās beigts,–
Viens vienīgs mīlas sveiciens,
Tik mūžam no jauna teikts.
Ak, tādu niekabili
Es arī pazīstu,–
Teic: «Mīli! mīli! mīli!»
Caur visu mūžību.
Maigu mīlas vārdu
Glāstoša veldze,
Kūstošu ilgu
Kvēle un smeldze:
Sīks, sabirzis ziediņš
Man vairāk sver,—
To manas rokas
Taustāmi tver;
Sīks, sabirzis ziediņš,
Zīdautā tīts,—
Viņš bija toreiz
Tev matos vīts.
Ņirb saulē jūra bez gala;
Mazs namiņš, apkārt mežs:
Uz zemi, kur ziema un sala,
Silts dvašas vilnis dveš.
Es jūtu, ka tava dvaša
Man dvēselē iespiežas,
Man dzīvība briestoši plaša
No viņas atmostas;
Tā ņirb kā jūra bez gala,
Bez valda plūstoša,
Uz sirdīm, kam ziema un sala,
Vasaru staroša.
Pār zemi pārlaidās pāri
Melns mākonis valguma —
Un alkanā zeme kāri
Pēc viņa dvašoja:
“Ne laimes, ne saules, – bet dzēsmas!
Kaut tumsā un dubļos viss slīkst,
Ilgi ilgotas veldzošas vēsmas,
Lai jaunzaļi asni dīgst!”
Un vienmēr zeme kāri
Pēc zēluma dvašoja,
Kad augsti pārlaidās pāri
Liegs mākonīts valguma.
Sāk lēni slēgties sirdī vāts,
Kas ilgus gadus čūlojusi,
Tik ilgus, ilgus tukšus gadus—
Tu mazo rociņu man klusi
Uz vārgo sirdi uzlikusi:
Sirds atkal silst un staro prāts,
Un aizmirsta dziļā, dziļā vāts.
Sirds karstā, klusi!
Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels, —
Dusi vēl, dusi!