I
Uz debess dziļi gulies mākonis
Un smagā tumsā sauli žņaugdams sedzis;
Aiz segas uguns, kurš tik verdošs dedzis,
Kā matu zelts līst šķiesnām iziris.
Un mākons lēni kāpj, — sirds raujas baigi,-
Pus-debess juma slogs jau apņēmis;
Kā nasta garu spiež, un mācās vaigi-
Un žēlums nevairāms uz krūtīm slīkst,
Pēc tāliem saules krastiem ilgas tvīkst.
II
Bet mākons kāpj un kāpj … un tumsa sok,
Bez laika slāpēdama gaismas dzīvi:
Lauks drūmi klust, bet debess dun jau spīvi,
Pie zemes bezdelīgas bikli plok.
Tad pēkšņi dārd un alpām auka brāžas,
Rauj koku saknes, ūdens dzelmes lok
Un, kaucot šļākoņām, pret zemi gāžas:
Ar smagu kāju dzīvi mīt un lauzt,
Ar špetnu roku zemes vaigu šaust.
III
Un beigās nomākts viss- tik plaša nakts:
Tāļš zibens zibsnī, tukšs un stindzis mēmums,
Kā raudot lietus līņā; varas lēmums
Ir piepildīts, un nāve stāv kā vakts.
Gars pagurst, rokas slābst: ne celt, ne locīt!
Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts,
Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt!
Gaiss drēgnis, auksts — caur kauliem šalkas dzen;
Kā baigas balsis purvos klīstot sten.