Vecais dzīves riebums atkal
Paceļas iz savas migas,
Viņam līdzi vecās ligas-
Visas dzīvas, tās tik snauda.
Lēni viena pakaļ otrai
Glūnot tās iz tumsas rāpjas,
Atpakaļ no gaismas kāpjas,
Bet tad tālāk lien pa mazam;
Jo pa mazam, salīkušas
Lien gar zemi biklā gaitā
Vēl un vēl, bez gala skaitā;
Auksti mirdz pa reizēm gļotas.
Glumās būtnes nevairāmas,
Netveramas tavām rokām;
Viņas pilda dziļām mokām
Visu miesu, visu garu.
Riebdamies tu viņas nēsā
Neredzami savās krūtīs;
Nav neviena, kas gan sūtīs
Pestīšanu tev no viņām?
Velti raugies baiļu acīm-
Tev tik smiekli līdzēt spētu,
Asu dzelžu šķēpu sētu
Tie tev apkārt sargam celtu.
Tavā mutē neskan smiekli,
Tavas lūpas neprot smaidīt-
Velti tevim cerēt, gaidīt:
Lejā dziļa nakts jau klājas.