Fricis Bārda

Fricis Bārda bija spilgts latviešu romantiskās dzejas meistars. Tradicionālākās tēmas viņa darbos — dzimtene, mīlestība, daba, dzīvība, nāve, dvēsele, mūžība — ietvertas oriģinālā tēlainībā un ritmikā, filosofiskā vispārinājumā. Rakstījis darbus arī literatūras kritikā un estētikā. Friča Bārdas dzeja ir tulkota krievu, vācu, angļu, poļu valodā. „Zemes dēls” ir vienīgais dzejoļu krājums, kas iznāca dzejnieka dzīves laikā.
Fricis Bārda (dzimis 1880. gada 25. janvārī [v.s. 13. janvārī], miris 1919. gada 13. martā) bija latviešu skolotājs un dzejnieks.

Sapņu burvis

Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.

Kur skatos – neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā . . .

Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.

Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.

Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.

Durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.

Ap katru gultu
stāv veselas saimes,
un visiem rokas
pilnas zvaigžņu laimes.

Tik Dievs viens pats debesīs –
mācās zibeņus šķilt
un gudro, kā sapņus
uz debesīm atpakaļ vilt . . .

Brīnumi

Starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem
tek pirmās bezdelīgas vidžu vidžiem skaļiem.
Bet ganu puikas pagalmā pie kalpu gala
stāv, rokas kabatās, un padebešus dala.

Un divi gandrīz pirksta gari čibukēni
spriež saulei bargu tiesu: strādājot šī lēni!
Un saule sabīstas – tai bailes tiek no tiem,
un liek tā plūsmot saviem brīnumiem.
Dun zili kalni gaisā, zelta jūras nesti.
Krīt pļavā pureņkroņi, mākoņvīru mesti.
Pat slimā vecmāmuļa logā izliekusies
un brīnās, klausās, kā no sapņa iztrūkusies,
un ilgi saplaukušās liepās skatās,
līdz zilā debess salūst acīs platās . . .

Bet runčuks laipo – it kā nekā neredzētu –
uz pakša pusi lēniņām pa maigļu sētu.
– Šis pakšis pagarš – jumts tur zems – nekas, nekas … –

Viens mirklis – un viss vējā jau no puiku pātagas.
Pa pļaviņu viņš aizdiep sirmi mazs,
bet zālē saplaukst rozā kaķu pēdiņas.

Man gribējās tevi ieaijāt

Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.

Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…

Tu dusi manā sirdī

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?

Sieviete

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…