Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.
Kur skatos – neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā . . .
Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.
Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.
Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.
Durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.
Ap katru gultu
stāv veselas saimes,
un visiem rokas
pilnas zvaigžņu laimes.
Tik Dievs viens pats debesīs –
mācās zibeņus šķilt
un gudro, kā sapņus
uz debesīm atpakaļ vilt . . .