Starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem
tek pirmās bezdelīgas vidžu vidžiem skaļiem.
Bet ganu puikas pagalmā pie kalpu gala
stāv, rokas kabatās, un padebešus dala.
Un divi gandrīz pirksta gari čibukēni
spriež saulei bargu tiesu: strādājot šī lēni!
Un saule sabīstas – tai bailes tiek no tiem,
un liek tā plūsmot saviem brīnumiem.
Dun zili kalni gaisā, zelta jūras nesti.
Krīt pļavā pureņkroņi, mākoņvīru mesti.
Pat slimā vecmāmuļa logā izliekusies
un brīnās, klausās, kā no sapņa iztrūkusies,
un ilgi saplaukušās liepās skatās,
līdz zilā debess salūst acīs platās . . .
Bet runčuks laipo – it kā nekā neredzētu –
uz pakša pusi lēniņām pa maigļu sētu.
– Šis pakšis pagarš – jumts tur zems – nekas, nekas … –
Viens mirklis – un viss vējā jau no puiku pātagas.
Pa pļaviņu viņš aizdiep sirmi mazs,
bet zālē saplaukst rozā kaķu pēdiņas.