Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Ciešanas — gaviles, skumjas un prieks.
Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme —
Cietumnieks esmu un valdinieks.
Fricis Bārda
Fricis Bārda bija spilgts latviešu romantiskās dzejas meistars. Tradicionālākās tēmas viņa darbos — dzimtene, mīlestība, daba, dzīvība, nāve, dvēsele, mūžība — ietvertas oriģinālā tēlainībā un ritmikā, filosofiskā vispārinājumā. Rakstījis darbus arī literatūras kritikā un estētikā. Friča Bārdas dzeja ir tulkota krievu, vācu, angļu, poļu valodā. „Zemes dēls” ir vienīgais dzejoļu krājums, kas iznāca dzejnieka dzīves laikā.
Fricis Bārda (dzimis 1880. gada 25. janvārī [v.s. 13. janvārī], miris 1919. gada 13. martā) bija latviešu skolotājs un dzejnieks.
Pie upes
Vakars kā vecs vara grasis
tumsas aprūsēj’s būs drīzi.
Viļņos – mēnesstaka dzirkstī
vīdamās uz paradīzi.
Draugs, ja laivnieks gaišs mūs gaida —
zemes vakaru šo dosim
tam kā pēd’jo grasi. Un uz
paradīzi aizlīgosim!
Dievs
Tas Dievs, ko katris nesam krūtīs,
ir stiprāks vēl un dusmīgāks,
kā tas uz Zināja.
Un grūti — būs tam, par ko viņš tiesu sāks.
Mans liktenis
Vai tas nu neprāts vai prāts —
paliek man nezināms,
bet mans liktenis ir tāds:
lai darītu viņš ko darīdams,
lai dotu man ko dotu —
mūžīgi patīk tam,
lai es asiņotu…
Kad es ļaudīs eju,
taisu mierīgu seju,
dažreiz pat smeju, —
liekas — man nekaitētu itin nekas
Bet tas,
kam vienu pašu acu mirkli
manu dvēsele kaila atsegtos,
iekliegtos,
kā spoku ieraudzīj’s, šausmīgu, baigu,
un rokām aizsegtu vaigu…
Debess
Cik dziļa tu, debess;
cik dziļš tevi prieks!
Visdziļākā jūra
pret tevi — tik nieks!
Cik tuvu tu, debess,
brīžiem man nāc!
Man apreibst galva, man samulst prāts.
Tad jūtu, ka zemes
saites sāk rist:
tavā dzidrajā atvarā
gribas man krist.
Un nogrimt. Un izzust — lai nav vairs nekā!
Tik zvaigznes — kā lilijas
ezerā…