Vai tas nu neprāts vai prāts —
paliek man nezināms,
bet mans liktenis ir tāds:
lai darītu viņš ko darīdams,
lai dotu man ko dotu —
mūžīgi patīk tam,
lai es asiņotu…
Kad es ļaudīs eju,
taisu mierīgu seju,
dažreiz pat smeju, —
liekas — man nekaitētu itin nekas
Bet tas,
kam vienu pašu acu mirkli
manu dvēsele kaila atsegtos,
iekliegtos,
kā spoku ieraudzīj’s, šausmīgu, baigu,
un rokām aizsegtu vaigu…