Bērniem

Lapsa reiz no savas migas
Izkāpa ar kreiso kāju,
Tūdaļ savā rīta gaitā
Ceļā tīģeri tā satiek.

Tīģers tūdaļ atņirdz zobus,
Izstiepj savus garos nagus:
“Nāc, es tevi apēdīšu!”
Lapsa, apķērusies, atbild:

“Kungs, vai jūs gan iedomājat,
“Ka jūs viens jau zvēru ķēniņš?
“Ka jūs varat katru apēst,
“Kas tik vien jums ceļā gadās?

“Ir ij citi, kurus baidās,
“Jūs gan mani nepazīstat?
“Kopā iesim vienu ceļu,
“Es pa priekšu, jūs aiz manis.

“Kad nu ļaudis redzēs mani
“Un no manis nebaidīsies, —
“Tad es atzīšos: jūs stiprāks,
“Tad jūs varat mani apēst!”

Tīģers bija tā ar mieru.
Lapsa ved to tālā ceļā.
Ļaudis redz, ka nāk tur tīģers, —
Tūdaļ visi metas projām.

Lapsa saka: “Nu, kungs tīģer!
“Lūk, kā ļaudis bēg no manis;
“Jūs jau viņi neredzēja,
“Jo es stāvēju jums priekšā!”

Tīģers apjūk no tās runas,
Neteica neviena vārda,
Asti ievilka un projām.
Lapsa nosmējās tam pakaļ.

Makšķere mugurā,
Tārpiņi kārbiņā —
Zēni uz strautiņu skrēja,
Makšķer-makšķer-makšķerēja:
Div’ zivtiņas noķēra,
Citas strautā atstāja
Un stingri noteica:
“Peldat, bet nelecat laukā!
“Citādi liksim jūs vārāmā traukā!
“Un kā tad jums būs?”

Klau, Ansīti,
Šodien iesim uz futboli!
Paskatīsim, kā trenējas
Mūsu jaunās komandas!

Nē, to es nevaru.
Šodien man jāiet uz bērnu rītu.
Futbolu redzēšu ikdien,
Bērnu rīti pa svētdienām vien.

Tur mīļiem vārdiem mūs sveiks,
Viens onkuls pasakas teiks,
Tur dziesmas atskanēs,
Tur bērni gavilēs.

Cits spēlē ģitari,
Cits atkal vijoli.
Cits vēl deklamēt māk —
Simtiem bērnu tur kopā nāk.

Nāc labāk līdzi man,
Tur visur prieki skan. —
“Labi, es iešu ar’ —
“Sportu ij vēlāk redzēt var.”

Nupat kā rudens lietus lijis, —
Ansīts kopš rīta nav laukā bijis.

Nu viņam vienīgi pareizi šķietas,
Skatīt, kā stāv tur ārā tās lietas.

Ārā jau Jancītis atrodas priekšā,
Abi ar kurpītēm peļķēs nu iekšā.

Lūk, mālos skaistas paliek pēdas,
Ka kurpītes sabrien, tur maz tiem bēdas.

Teic Ansītis: “Nu iesim pēdiņas taisīt!”
Teic Jancītis: “Nu mālus kā mūrnieki maisīt!”

“Tam santims, kas dziļākas pēdiņas mīdīs!”
“Tam divi, kam dubļi augstāk šķīdīs!”

Nu abi dubļus tik spēcīgi mina,
Ka tāli visapkārt šļakatas dzina.

Abiem ij acīs, ij drēbēs tika,
Svārkos ij biksās te pika, tur pika.

Gan Ansītis santimu nopelnīja,
Bet mājās, ak, kādi bārieni bija!

Viņš santimu labprāt atpakaļ dotu,
Ja kāds to no bāriena atbrīvotu.

Uz katru piku pa vārdam tika,
Līdz mātei rāties pēc neapnika.

Visgudrākais no zvēriem — zilonis,
Bet zaķis reiz to taču pievīlis:
Tas bija tā, —
Kā apliecināts senā pasakā.

Pie ezera bij zaķim mājas vieta,
Te nāk tur dzert — no kurienes? Dievs zin —
Liels ziloņbars un nabagzaķus min;
Tā zaķiem jābeidzas, — un tā nav lieta!

Vecs zaķis gudro: “Kā te palīdzēt?”
Teic cits: “Tādi pretnieki! Ko varam spēt?”
“Ar ziloni ij runāt nav tik droši.”
Bet šis kāpj klintī, augsti pietiekoši.

Tur zaķis aicin’ ziloņvadoni.
Tas atnāk: “Kas tu? Ko tu gribi?”
— “Es vēstnesis, ko svētais mēness sūta.”
Pār ziloņsirdi pāriet biju jūta.

Un jāzin tas:
Mums mēnesī šķiet vīrs vai meitiņas,
Bet indiešiem tur zaķis rādījies;
Un mēness zaķiem esot sargu dievs,

Par “čača” — zaķi nosauc indieši,
Par “čačin” — “zaķotu” sauc mēnesi, —
Jūs redzat, kāds ir zaķiem sakars,
Ar mēnesi, it īpaši, kad vakars.

Un zilonim teic zaķis: “Daudz tev spēka,
“Bet vai ij tev nav bail no grēka?
“Tu lielu grēku esi darījis:
“No mēness ezera tā sargus padzinis!”

“Šai ezerā svēts mēness mīt,
“Lūk, tur tā seja ezervidū spīd, —-
“Mēs, zaķi, esam viņa sargi, —
“Nu tevi mēness sodīs bargi!”

Tad zilons gaužu sabijās
Redz: mēness ezerā tāds dusmīgs kratījās!
Teic zilons: “Tas darīts neziņā!
“Nekad mēs neizdarīsim vairs tā!”

Bet zaķis mēnessdievu lūdz:
“Kad zilons grēkus sūdz,
Dievs, tev piedot vara,
“Jo tie jau nezin, ko tie dara!”