Kad tevim uzbrukušas bēdas,—
Tās gremž un grauž, un iekšas plosa,
Un sirdī mūžam atstāj pēdas.
Bet, kad tev liels un mirdzošs prieks
Kā saule silti noglauž galvu,—
Tu pasmaidi kā bērns par balvu,
Ko aizmirst drīz: – tas bija nieks,
Tas bija saprotams par sevi,
Ka prieks ik dienas silda tevi.