Sen manā sirdī ilgas sēd,
Uz āru laužas ar varu;
Tās augu mūžu sirdi ēd,
Pret sienām sitas ar sparu.
Ne acumirkli miera ļauj,
Kā zvēri grauž krātiņa sienas,
Un visu, ko sirds tik mīļi skauj,
Tās plosa ik dienas, ik dienas…
Mans sārtais ziediņš, mans vientulīts,
Kas mīļā saulē plaucis,
Gul, galviņu ievilcis, samīdīts:
Bars pāri viņam traucis.
Mans sārtais ziediņš, starodams
Tu saulīti sirdī man nesi,
Man tumšs un auksts, un negants nams,—
Tu līdzi tur ieslodzīts esi.
Tur saulei nav lēkts, tur ziediem nav laiks,
Nav laiks, kad atelsu dzertu:
Tur ilgas spiežas kā katlā tvaiks,
Kas kalnus gaisā spertu:
Uz priekšu, uz priekšu! Tur darbs, tur spēks,
Vējš šaudamies svilpo gar ausīm…
Tur prieks, tur saule, bet dusa ir grēks,
Uz priekšu šo zemi mēs rausim!