Man plaši vērtā logā
Līst sēras gaviles,–
Tās lakstīgala pogā
Dziļ-dziļi iz dvēseles.
Bet viens tik viņai teiciens,
Tas pats maz skaņās beigts,–
Viens vienīgs mīlas sveiciens,
Tik mūžam no jauna teikts.
Ak, tādu niekabili
Es arī pazīstu,–
Teic: «Mīli! mīli! mīli!»
Caur visu mūžību.