Nāk rudens ar kļavas zaru pār plecu

by

Nāk rudens ar kļavas zaru pār plecu
Un uzpūš elpu.
Kā autoinspektori
Paostām gaisu: vai dzēris cik necik?
Skaidrā! Bet nu aplam gan grīļīgs –
No koka uz koku līkumlokiem!
Un smaida tik aizkustinoši mīļi…
Kas par jokiem?!
Nē, joku nekādu –
Termometram jau nav vairs to grādu!
Bet lapu, kā liekas, ir kļuvis vairāk,
Un cita par citu uguņo kairāk.

(Jāzeps Osmanis.)

Klusie Mirkļi

by

Kā logā lietus lāses sitas,
Un galvā domas iezogas man citas –
Tā laiks jo strauji skrien
Un visus velk uz priekšu vien.
Kā skaļi vēji šņāc,
Un klusi pieklauvē pie durvīm kāds –
Tā šķiras jauna lapa,
Kur nodaļa jau cita tapa.

Kā smaržo margrietiņas plašā pļavā,
Un kārtis saliktas ir skaistā kavā –
Tā brīnums lēni dziest
Un jaunas cīņas briest

Šai klusumā,
Šai mulsumā
Bango mana sirds.

Šai cerībā īsā,
Šai mirklī drīzā
Manas acis salti mirdz.

Lai rītdiena vēl nāk,
Un saule mirdzēt sāk.
Lai piepildās it viss,
Un atmiņās paliek šis!

DRAUDZĪBA IZJŪK

by

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi ?
Daudzreiz atliku ? nu rīt, nu rīt.
Nevar taču ilgāk apkrāpt sevi,
To, ko vajag, – jāvar uzrakstīt!

Zini ko, var tikai bērni mazi
Nedomājot drauga vārdu šķiest ?
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem metāties!

Draugs ? tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus ? solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums,
Ja tā ir… Bet ja nu viņas nav?

Nogurstu no dienas gaitas naskās,
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas
Tu slēp sirdi, kurai kaut kas skauž.

Zini ko, kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam gabals maizes,
Kas ir nogurušam uzmudinošs skats.

Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist,
Parādīji ceļu, kurā ejot
Šodien, rīt ? man vajadzēja krist.

Nepakritu, jo tu nesaprati,
Steigdams melus labos vārdos vīt,
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vardu atnāk pārbaudīt.

Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien ?
Var būt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man tu, zini… bija tikai viens.

Sieviete

by

Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – tu skaistākā starp puķēm —

Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus…