Ozolzaros Strazdiņi
Bij sev pērkli taisījuši;
Sēd tur mazie Strazdiņi,
Garus kaklus izstiepuši.
Jēcītis ar Līziņu
Mežā noskrien agru rītu,
Paņēmuši krātiņu,
Lai tur strazdus sagūstītu.
Bērni rāpjas ozolā,
Putni baigi apkārt skraida:
“Neliekat jel krātiņā
“Mūsu bērniņus!” tie vaida.
“Atstājat mums maziņos,
“Mazās dzīvībiņas taupat,
“Drīz tie beigsies sirdsēstos,
“Kad jūs brīvību tiem laupat.
“Še jums mūsu dziesmas skan,
“Krātiņā mēs būsim klusi,
“Cietumā jums arī gan
“Dzīve būtu pazudusi!”
Bet tie strazdus saķēra,
Zēluma tie nepazina —
Te, lūk, mežsargs pienāca.
Pašus krātiņā tos dzina.
Nu tie sēd tur, krātiņā.
Dzelzu restes logiem priekšā
Putni laižas brīvībā,
Bērni sēri raud tur iekšā.