Par šo naudu es varu veselu mēnesi dzīvot,
Trīsdesmit dienas atpūsties, grāmatas lasīt un domāt,
Trīsdesmit dienas vērot, kā nārbuļi zied, kā briest rudzi,
Kā dārzos ienākas ķirši, kā ganībās govis plūc zāli…
Par šo naudu es varu biļeti nopirkt un aizlidot
Uz trim stundām pie tevis un saulrietā atgriezties atpakaļ,
Trīs stundas skatīties tevī, runāt ar tevi un starot,
Trīs stundas just, kā pasaules telpu no zemes līdz zvaigznēm piepilda laime…
Ja es padomu prasītu mātei, viņa teiktu:
„Tikai trakie izkaisa naudu pa vējam,
Vajag pietaupīt sevi, labi izgulēties un paēst,
Un naudu nolikt − nebaltai dienai.”
Bet ja es grieztos pie tevis, Van Gog, dzeltenās krāsas dzejniek,
Tu iemērktu otu saulē un, saulgriezes gleznodams, teiktu:
„Brauc,
Laimīgs ir tikai tas, kas par laimi spēj visu atdot;
Citas laimes nav bijis un nebūs nekad,
Kamēr vien saulgriezes ziedēs.”