Jyus, kas asat raudojuši,
Dzāsynojat korstos acs:
Dīsgon spylvyns os’ru lacs,
Ceļatēs, jau aust aiz mežim.
Mūdri bejat vysu nakti,
Vysas tymso slūga drausmas,
Vysas rupos varas šausmas
Jyus vysdziļok izbaudijat.
Slopynotas beja dūmu kvēles, –
Tūmār sirds jums naizmysa,
Tūmār dzērkstes naizdzysa,
Paglobet tos jaunam reitam.
Vāsi dvašoj reita vēji,
Augšā golvu! skaidri skotat,
Nūst nu placim sopes krotat,
Izraunit nu kryutim vaidus!
Lūceklim, kas ryusējuši
Bezdarbībā, laužat telpas,
Īdvašojat svaigas elpas
Pylnas izkoltušos plaušas!
Staipat nūterpušos dzeislas,
Pīsperat ar styngom kojom,
Lai kod dord pa vysom mojom,
Igni nūryuc gulatoji.
Atverit tad lūgus vaļā:
Vysur apkort skaidra tolē,
Jauna, zaļa gaisma bolej,
Reita rosa jau mirdz zolē.