Zelta rītu
ar vēja ziediem
piepildītu ,
tie trīsuļo,
uz ceļiem klājas,
un klusi čukstot
sarunājas,
Tev pāri slīd
Caur balto rītu,
Lai mirkļus zeltā
Iesvētītu.
Vējš uzziedējis –
Dāvā zelta rītu…
(S. Upesleja)
Par Rudeni
Par Rudeni
Saule kā pīlādža ķekars
Saule kā pīlādža ķekars
Sarkana, sarkana riet,
Ļaundares salnas ceļā
Tavās sūrstošās domās
Asteres baltās vēl zied.
Pierimstas vakara vēji,
Apklustam sarunās mēs,
Aizdegas atmiņu sveces
Tavās un manās domās,
Iesāpot asterēs.
Saule sarkanā pīlādža gaismu
Iemet mums logā, pirms dziest,
Pusnaktī mēness dārznieks
Asteres apraudzīt ies.
Vaicās, vai bailēs no salnām
Asterēs slēpjamies mēs?
Klusēsim. Balta līs gaisma
Domās un dvēselēs.
(Skaidrīte Kaldupe)
Nakts melnu apmetni klāj
Nakts melnu apmetni klāj,
rotātu zvaigžņu dzirkstīm,
Vējš miglas mēteli vērpj
pūkainiem mēness pirkstiem.
Dus pelēks akmens,
kritušām lapām sedzies,
Debesīs gājputni kliedz,
mežs kļavlapu sārtā dedzis.
Ābele, augļiem pilna,
rudenim pretim smaida.
Dobē zied mārtiņroze,
sudraba salnu gaida
(M. Fridrihsone)
Meitene ar mārtiņrozēm
Kad slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes,
Par tavu rudenīgo laimi
Un savu mieru baidos es…
Iet meitene ar mārtiņrozēm ,
Zib laka kurpes spīdīgās,
Zem kājām lapas čaukst:-Jel neej!-
Bet neklausa tām spītīgā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Pūš auka palsā apmetnī,
Zem kājām asfalts dun:-Jel neej!-
Bet nesadzird to apmātā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Sīks lietus liepās čubinās,
Čukst lāses lūdzoši:-Jel neej!-
Bet viņu nepielabināt.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Kā savā laikā gāju es,
Un slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes.
Ar vasaras vaiņagu galvā
Ar vasaras vaiņagu galvā
Pa dārzu dālija iet,
Pat koki jau piekusuši,
Bet viņa vēl plaukst un zied,
Viņa vēl pierūgusi
Ar pumpuriem pilna līdz malām,
Bet nežēlojas nevienam,
Ka vasara galā…
Stāv dālija septembra vārtos
Un vasaras vaiņagā smej…
Man liekas – no tādām kā viņa
Kļūst vieglāk šai pasaulei.
(Ārija Elksne)