Maz viņam bija laimes

Maz viņam bija laimes,
īss bija viņa mūžs,
Nu jau nez kuro gadu
vējš sniegu pār kapu pūš…
Pats viņš no šodienas rūpēm
kā gājējs no apvāršņa šķirts,
Tikai jūtas paliek,
paliek un nenomirst…
Emīla Dārziņa skumjas,
Emīla Dārziņa maigums
Šodien ir tikpat reāli
kā asara man uz vaiga…
Un ja nu tā nebija nejaušība,
kas vilciena durvis atvēra?
Un ja nu tas bija izmisums,
kurš tonakt viņu kā lapu satvēra?
Talants izsmeļ cilvēku
kā saule palu ūdeni,
Un, ko lai dara tad,
ja nāk melni melni rudeņi?
Saules izsmelts tāds cilvēks,
dzīves cīņai kļūst nederīgs,
Vienīgi savā pašatklāsmē
līdz neiespējamam sīksts…
Tālab, ja redzu, ka dzīvei kāds
kā spainis ūdenim der,
Neticu, ka no viņa nākotne
kā no Emīla Dārziņa dzers…