Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.
Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.
Viens saposies uz opernamu soļo
No limuzīna lepni izkāpis,
Cits sabozies uz sola parkā gulšņā,
Šeit bija nakti pārlaidis.
Cits malku skalda,
Liek to krustu šķērsu
Vēl kāds gar māju, krāsas spaini rokās,
Atsvaidzina apšuvumu veco.
Uz garas auklas krekli, bikses, svārki gulstas
Un pagalmā kāds puķu dobes ravē
Skan bērnu čalas, suņa rejas
Jauns pārīts, apskāvušies smejas.
Ir pavasaris, putnu kāši gaisā
Plaukst pirmie pumpuri un ziedi
Plūc pirmo zāli stirnas meža malā
Un dzirdams -ū-ū, ū-ū – tas ūpis dziļi mežā.
Bet – tālumā sedz debesjumu dūmi,
Ai, deg pērnā gada zāle, koki, krūmi,
Deg Daugavgrīvā niedrājs – drūmi…
Šeit neredzēsim ormanīti, lauci, dumburcāli
Vien tukši krasti, lauki melni.
Tavā dzimšanas dienā vēlu:
Lai darbā nejustos tu kā kalvē,
Kur katra bērna kliedziens – kā zalve,
Un pietiek spēka to paciest,
Jo bērnus tu mīli, kaut sveši.
Ir pierādīts dzīvē – ja mīli,
Tad tevi arī mīl,
Ir pierādīts dzīvē – ja bēdas,
Tad kopā skumst visi ar tevi,
Un dzīves priecīgos mirkļos,
Kad gavilē tava sirds,
Tu saņem sveicienus kvēlus, un ziedus,
Kurus mīlošie sniedz tev no visas sirds!
Šis dzejolis tapa izlasot vienas kundzes vēstuli, kādā no laikrakstiem. Nolēmu, ka var sanākt vārsma, ko arī piedāvāju:
Ak, māmuļ….. .
Nesen braucu uz Rīgu
Garām vietai, kur “Zeme vaid”,
Redzu, stāv trīs tautietes
Starp viņām kaimiņu Lienīte.
Ārā knapi virs nulles,
Bet tās stāv pusplikas – dulnās!
Ne pieturas, ne nojumes
Zem klajas debes juma mežmalā ganās.
Ak, redz kā vienai laimējās
Lepns autiņš blakus stāj,
Māj tautietis meičai, durvis ver,
Uz mājām vai vedīs to?
Ak, māmuļ, no acīm tālāk šie brauks
Lai mīlētos mežiņā divatā.
Mašīnā bijām trīs mēs,
Taujāju ceļa biedriem
Ko gan var darīt mežmalā
Trīs tautietes pusplikas salā?
Ko brīnies, tu, māmuļ?
Mācīties, strādāt šīm negribas,
Gribas bez piepūles īpašas
Viegli uzdzīvot, saņemt eirīšus.
Ieteica ceļa biedri,
Apmeklēt klubu pa dienu.
Aizgājām kopā ar krustmāti,
Ak, labāk nebūtu gājušas!
Ak, māmiņa, ak māmimiņa
Tavu stingru audzināšanu
Meitiets pie stienīša danci ved,
Ar prievīti kaunumu sedz.
Tad iznāca puisieši braši,
Un nometa drēbes sev knaši,
Labi ka mantību kaut mazliet aizsedza
Laikam ar vīģes lapām!
Es nevaru nostāvēt uz taisnām kājām
Kad skaista sieviete garām iet,
Ja nebūtu jāiet uz mājām,
Es gribētu tai pakaļ skriet.
Jel nemelo sev, teic dakteris klusām
Tev meitās tā der, kauns būtu blakus tev iet,
Pacel klausuli, piezvani sievai,
Un saki, lai plika tā tūliņ gultā iet.
Kad redzēsi kailu, pieskaries gūžām,
Kā jaunībā, jutīsi – asins rit,
Tad ņem un tik skūpsti, krūtis glāsti
Līdz krūšgali cieti top,
Un drīz dzirdēsi, gana,
Laiks strauji rit,
Vajag novest līdz galam jau iesākto!