Gar veikalu gar gateri
Gar aptieku gar skolu
Pa taciņu pa ieliņu pa šoseju pa molu
Pār laukumu pār tiltiņu
Pār peļķi un pār grāvi –
Es taču vainīgs nebiju
Ka tu man ceļā stāvi!
/Anete/
Nevis slinkojot un pūstot
Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ.
Nē, pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ.
Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas tad izskaitīt gan spētu
Zelta kviešu krājumu!
Bet, kas lielīdamies pārdot
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus, vējam ārdot,
Zūd no ļaužu piemiņas.
Junkurs un zemnieks
Kāds zemnieks žēlojies reiz šādi
Pie Kārļa, sava junkura;
«Ak tavu lielu lielo skādi,
Kas mamm šodien notika!
Mans suns ir jūsu govi kodis.
Ko nu pie maksāšanas sodīs?»
«Tev’, lempi!» junkurs brēca tam,
«Trīsdesmit rubļus nospriežam,
Kas tūlīt tev ir jāaizmaksā.
Tā ir pēc likumiem tā taksa!»
«Ak žēlīgs kungs, jel klausieties!»
Nu zemnieks sacīja. «Tāds posts
Gan otrādi ir gadījies;
Mans lops no jūsu suņa kosts.»
Un ko nu junkurs sprieda?
«Jā, zemnieks, tā ir cita lieta.»
Soneta ar ragiem
«Ko, kalējs, kaldini?» – «Mēs dzelžus kaļam!»
«Tu dzelžos pats sev’ liksi, pirms to ģiedi!»
«Ko, zemnieks, ar?» – «Lai augļiem laukos ziedi!»
«Tev ērkšķi bus. bet labums citu staļļam.»
«Ko, mednieks, glūni?» – «Stirnu šaut pagalam!»
«Gan trenkās jūs, kā stirnu dzen un briedi!»
«Ko, zvejnieks, tu ar tīklu zivis biedi?»
«Kas jūs no nāves tīkliem taisīs vaļam?»
«Pie krūts ko zīdi, māte?» – «Zēnus zīdu!»
«Nu kā lai, savai tēvu zemei ļaunu
Tie darīdami, ienaidniekus baro!»
«Ko raksti, dziedātājs?»
Līgas svētki
Līgsmas līgo līgaviņas,
Līgo kalnos, līgo leijās,
Līgo laukos, līgo zveijās,
Līgo labās, jaukās ziņas,
Līgo laimīgas aizvienu,
Līgo, sākot Līgas dienu,
Līdz pat saulei lecot kalnos.
Lūk, kā deg pa augšām liesmas!
Līgsma dzīvo Līgas saima.
Laipna mielo viņu laima:
Leijās, kalnos atskan dziesmas,
Lieli, mazi klaigā, saukā,
Laužas, lēkā, līgo laukā,
Līdz pat saulei lecot kalnos.