Imants Ziedonis ir viens no izcilākajiem un visvairāk lasītajiem 20. gs. otrās puses latviešu dzejniekiem un publicistiem, īsās prozas žanra epifānija un literāro pasaku autors. Spilgts dižkoku kustības aizsācējs 20. gs. 80. gados un neatkarības atjaunošanas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Kultūras fonda un Latvijas institūta vadītājs. Pēc viņa scenārijiem tapušas vairākas dokumentālās filmas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.
Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.
Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ”Es viņu gribu.”
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību –
Tā vārda tāda ja vairs nav.
Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.
Vai – tīri ecēšus vai – kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.
Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Var būt, ka ir ņemts par daudz,
var būt, ka par maz ir ļauts,
un varbūt par maz ir arī sāpēts.
Izeju no mājām kluss.
Zvaigzne spīd, un dubļi dus,
un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā,
tik no malas izliekas, ka raudu.
Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā…
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug – it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.
Nekā – ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Prom atnākt, šurp aiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.
Un, ja nu kādreiz nozākāts
Un triekts un lamāts tieku,
Es apsēžos un uzrakstu
Vienu dziesmiņu par prieku.
Par prieku sev es uzrakstu
Par savu paša prieku,
Un no šīs savas dziesmiņas
Pats priecīgāks es tieku.
Par prieku sev, par prieku tev
Un ļautiņiem par prieku.
Ja grib, lai citi arī dzied.
Jo kur lai es to lieku?
Jo nevajaga nemaz daudz –
Kādreiz pavisam nieku,
Lai uzrakstītu sev par prieku
Dziesmiņu par prieku.
Un, ja nu arī tu kaut kā
To neatrodi lieku,-
Tu vari arī uzdziedāt
Šo dziesmiņu par prieku.