Dzejoļi

Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk…
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ…
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

Ir laimīgie, kas sevi atrod
Un darbu, kuru mīl un prot,
Bet cik vēl stundu dienā katrā
Kā mēslus ārdām negribot.

Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.

Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.

Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ”Es viņu gribu.”
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību –
Tā vārda tāda ja vairs nav.

Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai – tīri ecēšus vai – kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.