Caur zaru mežģīnēm melnām
birst zvaigznes
pār mums.
Un atsitas zaros un sašķīst,
un sašķeļas tūkstošos dimantu.
Tad redz no kā acis
tumst.
Nakts ir tik laimīgi melna,
ka neredz neviens mūs
varbūt.
Nakts ir tik tumša,
ka mums
pati mazākā zvaigznīte paliek
un nav nevienas,
kas zūd.
Laimīgā naktī
mēs laimīgi kopā
un nav – pirms tam
un pēc tam.