Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.
Pūpola maigumā izplaucēt dienu
Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā.
Ko katrs māca
Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties- negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!
Nebēda
Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!
Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.
Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!
Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt’s
Pie puķu pakariņa.