Aiz blāvā plīvura (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Ko klīsti, prāts,
Šo augu dien –?
Tas mīļais vaigs
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs——

Kā plīvurs blāvs
Tiem pāri klāts,
Bet brīnummaigs
Caur segu spīd
Tas mīļais vaigs —
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs—

Tu tāles plīvurs
Zili blāvs,
Jel paveries
Šo brīd, šo brīd:
Jau staroši spīd
Divas laimīgas acis:
Tavs mīļais vaigs,—
Tavs slaikais stāvs
Man rokās slīd.

Sīkie pirkstiņi (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Man liekas, šie sīkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.

Div’ sarkanas saulītes aust šobrīd,
Kad gaisma caur pirkstiem cauri spīd.

Tu izplēt viņus smiedamās:
Desmitstaraina austriņa sārtojas,

Un spied manim acis cieti ciet:
Visa pasaule rožainā gaismā man šķiet.–

Aiz tālām zemēm šie pirkstiņi mīt,
Bet sarkana saule caur tālēm spīd.

Šie sīkie, smalkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.

Mazākās kājiņas (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Zib balti zirnīši,
Bērti pa plānu:
Zib baltās kājiņas,
Sīk-žigli tekot–

Zaļoši tīrumi,
Puķotas pļavas:
Zib baltas kājiņas,
Sīk-žigli tekot.

Mazākās kājiņas
Pa visu zemi, –
Es viņas, azotē
Aizslēpis, sildu.

Mazākās kājiņas
Pa visu zemi,–
Atnesa saulīti,
Debes’ un zvaigznes;

Debesīs putnu ceļš
Balti zib zvaigznēm–
Balti zib kājiņas,
Sīk-žigli tekot.

Velna skuķis (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Un, kaut tu ņemsi citu,
Tev nebūs miera gūt,
Es acis tai izskrāpēšu,
Tev tomēr manam būs būt.

Lai baltas viņām rokas
Un tīnes no pilnības tūkst:
Manu pilno zelta matu
Un ziedošo vaigu tām trūkst.

Kur tevim otru tādu
Kā mani, tik spriganu, rast:
Tām muļķēm un vārgulēm tevi
Nemūžam neizprast.

Es tomēr par viņām visām
Vēl esmu pārākā,–
Tavs negantais prāts jau nerims
Tai lēnīgā ikdienā;

Un, ja es iešu tik skaista
Tev garām kairinot,
Tev vajdzēs tās gabalos saplēst
Un mūžam tām ardievas dot.

Zilganas dzirksteles (Tālas noskaņas zilā vakarā)

Ko veļas drausma, ko baisma,
Ko vaigi tev asarās mirkst?
–Kā skaļa gaviļu gaisma
Iz tavām acīm dzirkst;

Met zilganu dzirksteļu mirgas
Iz spēka pilnās sirds:
Klīst smacin biezās birgas,
Gaiss dzidrā skaidrībā mirdz;

Dziļ-dziļi dvēselē zaigums
Un mila, un mūžīgs rīts,
Un miera netrauktais maigums,
Dzeldošās ugunīs tīts.

Ko veļas tad drausma, ko baisma,
Ko vaigi tev asarās mirkst,–
Kad skaļa gaviļu gaisma
Iz tavām acīm dzirkst?