Rudens ir skaists tikai sākumā.

Rudens ir skaists tikai sākumā.
Beigās tas nemielo acs.
Vēja un lietus šļakatās
Nevaru saskatīt pats.
Ka tavās acīs mirdz cerība
Vienkāršai mīlai pret.
Pastāvi, pagaidi, padomā.
Viss tikai sākas bet,
Mīla kā ceriņu zars
Noplūksi nelaikā,
Pazudīs mīlas gars
Paliks tik piegarša rūktenā.

Kluss ir Latvijas cilvēks

Latvietis darbu mīl vairāk par vārdiem.
Darbs ir latvieša teikums un dziesma.
Vārdus viņš Latvijas tīrumos iear,
Dziļi Latvijas saknēs iekaļ.
Dziesmu virs koku galotnēm ieauž,
Putni, kur smeldzi izšūpo vējā.

Rudens, kad pārklāj Latvijas zemi,
Latvietis zina, klusums nāk mājās.
Klusums, kurā dvēsele runā.
Klusums, kurā latvietis dzima.

Ieskaties rudenim acīs.

Ieskaties rudenim acīs.
Kā mainās nokrāsa tām.
Dzeltenas kā saules stariņš,
Pelēkas kā rudeņa rīts,
Sarkanas pa starpu nozib
Kā kļavu lapas kas krīt.
Ieskaties mīļajās acīs.
Ko vari saskatīt tur?
Zvaigžņu mirdzumu naktīs,
Maigumu, mīļumu rītos,
Stingrumu grūtajos brīžos,
Pēc mirkļa siltums tur mīt.

Atkal ir rudens

Atkal ir rudens
Atkal un atkal tas nāk
Neprasot koku zariem
Vai norautām lapām sāp

Atkal līst lietus
Un mākoņi debesīs plīst
Atkal straumes
Putekļos nesadzīst

Aizsteidzas cilvēki
Mēteļos paslēpušies
Rudeni meklēt
Nekur jau tas neaizies

Dzērves debesīs
Ierasto dziesmu sāk
Atkal ir rudens
Atkal un atkal tas nāk

Zils aiz loga rudens vakars

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.

Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.

Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.

Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.