Par Rudeni
Sārtām kļāvu pleznām
Rudens jau čāpo.
Ū-ū! Vēji pūš.
Kailā zargalā vārna
Vientuļā pļāpā.
Ū-ū! Vēji pūš.
Ziemas kažoku balto
Zaķis jau lāpa.
Ū-ū! Vēji, vēji pūš.
Tikai kastanis brūnais,
Norāvis vesti,
Gatavs sniegam un salam
Pretī mesties.
Ū-ū! Vēji jau tālāk,
Aiz trešā līkuma pūš.
Lietiņ, lietiņ –
pik, pik, pic –
Tētim gan
Tu nepatīc!
Lietiņ, lietiņ –
Pik, pik, pic –
Mammai ar
Tu nepatīc!
Tētim – slapjš!
Un mammai – slapjš!
Tikai mums
Tu, lietiņ, labs!
Lietiņ, lietiņ –
Pik, pik pums –
Lieiņ, mīļais,
Nāc pie mums!
Bekas, bekas, baravikas
mežā, lietū, slapjas, plikas.
Es tur biju, man tur tika
viena līka baravika.
Aizej rītu, tev tur tiks
viena, divas, trīs vai čiks!
Ai, sēnīte mana,
Ai, gailenīte!
Man zaļa, tev dzeltena
Cepurīte.
Ko nu lai daru,
Ko nu lai saku?
Kāpēc bij jāstaigā
Manim šo taku?
Taciņās vidū
Tev galva starp brūnām,
Sudraba pelēkām,
Zaļganām sūnām.
Apkārt tev zālīte,
Smilga un sils,
Debešķīgs miteklis,
Brīnišķa pils!
Lai tevi nu tagadiņ
Liekusies zemu,
Trīcošiem pirkstiņiem
Laužu un ņemu?
Ai nē jau, nekad,
Audz, gailenīte,-
Tu mana, es tava
Draudzenīte!
Rudenī rubenim negribas rubināt.
Rubinās pavasarī.
Rudenī rubenis brūklenes knubinās.
Prātīgi rubenis darīs.
