Dzejoļi

Dzeltenā lampa, kam stīvi uz stūra
Dienu un nakti kā mūžīga vakts
Nomalē baigā, kur dzīve tik sūra,
Apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts?..

Aizsedzi gaismu sev, izdziesti lēnām,
Izdziesti dziļi kā miroņa skats.
Ak, lai tās sejas, kas pārklātas ēnām,
Neredz un nejūt, cik baigs viņu skats!

Tu viņu sāpēm un ciešanām lielām
Esi tik atspīdums paviršs un lieks.
Sen tava vieta uz greznajām ielām,
Ielām, kur valda tik tukšums un prieks.

Lai viņi izbēgtu visi tās baismas,
Dienu un nakti kas pretim tiem ņirdz,
Vajag tiem savāda, brīnišķas gaismas,
Gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet — tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…