Trakās kamanās
tu mani sēdini,
trakos vilcienos,
trakās raķetēs…
Un nemaz nebaidi,
neapbēdini
man no bērnības
pārpalikušo
zaķīti.
Arī tas sēžas
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos.
Un bez –
pūkainam palikt –
pamanās
netikt uz zoba
ikdienas
vilcenei.
Tā nu gaudo
pamestā namā,
tā nu pēc manas dvēseles
smilkst.
Bet mēs joņojam
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos…