Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,
ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.
To jau neprasa – patīk vai nepatīk,
bet tu skumja un vientuļa nepaliec –
kosmoss mīļuma palika nepateikts.
Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.
Un es mierīgi skatos uz miršanām,
mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.