Maza pilīte manas asins
uzrasoja
uz karstas dzīves,
iztvaikoja,
un likteņa vējš
pacēla gaisā
iesārto miglu…
Tagad pie tevis
es būšu
biežāk.
Ojārs Vācietis
„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)
Vižņi
Uzmanies,
kad manī iet vižņi.
Vižņi ir
upju nezināšana.
Vižņi ir
upju nenoteiktība.
Vižņi ir
starp.
Vižņi ir
vai nu uz aiziešanu,
vai palikšanu
Un tas nedrīkst tev būt
vienalga.
Trakās kamanās
Trakās kamanās
tu mani sēdini,
trakos vilcienos,
trakās raķetēs…
Un nemaz nebaidi,
neapbēdini
man no bērnības
pārpalikušo
zaķīti.
Arī tas sēžas
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos.
Un bez –
pūkainam palikt –
pamanās
netikt uz zoba
ikdienas
vilcenei.
Tā nu gaudo
pamestā namā,
tā nu pēc manas dvēseles
smilkst.
Bet mēs joņojam
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos…
Caur zaru mežģīnēm melnām
Caur zaru mežģīnēm melnām
birst zvaigznes
pār mums.
Un atsitas zaros un sašķīst,
un sašķeļas tūkstošos dimantu.
Tad redz no kā acis
tumst.
Nakts ir tik laimīgi melna,
ka neredz neviens mūs
varbūt.
Nakts ir tik tumša,
ka mums
pati mazākā zvaigznīte paliek
un nav nevienas,
kas zūd.
Laimīgā naktī
mēs laimīgi kopā
un nav – pirms tam
un pēc tam.
Es pa tavējiem vārdiem
Es pa tavējiem vārdiem
kā viļņiem
zem Mēness
pusmistiskas gaismas
peldu –
te man ir svars, te bezsvars, te atmiņa
noslīd gar skropstām kā sniegaina pūce,
es stāvu uz vietas, bet tu mani nes un nes
vēlreiz un vēlreiz …
Es uz tavējiem vārdiem
kā zvērošām pagalēm zvērestā uzlieku
stingušās rokas, un atsilst tās kāpšanai klintī
un plēšanai līdz asinsasinīm, jo man jātiek
uz galotnēm, kur stāvi, ledainā lavīnā stingusi,
un mani sauc un sauc vēlreiz
un vēlreiz…
Es pret tavējiem vārdiem
kā dzeloņiem duros ar roku bez cimda, ar
putna vien pērļaini vārīgu krūti, pār kuru
drīz sarkanas pērlītes noskries uz leju,
jo tie vārdi ieplēš, lai tiktu līdz asiņubrālībai,
un, lūdzu, plēs un plēs vēlreiz un vēlreiz, un
vēlreiz…
Bet visdziļāk es noliecos tad tevis priekšā līdz
zemei
par klusumu to, kas starp vārdiem, par klajumu to,
kas starp vārdiem, un to, ka man atļauts
šai līdz sāpēm laimīgā klusajā klajumā
stāvēt un gaidīt – kas vēl un kas vēl,
un kas vēl…