Tavu vārdu

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.

Tos rudens augstās debess vārdus

Tos rudens augstās debess vārdus
es tev gribu sacīt.
To spīvo savādumu gāju putnu acīs
es tev gribu prasīt.
To lielo zvaigžņu gatavību nokrist,
bet nenokrist
es gribu iedot tev.
To rudens horizontu robe?izzu?anu
un ieturpināšanos nezināmajā
es gribu klāt mums pāri
Lai neviens neredz,
ka mums rudeņos trūkst spārnu-
ne aizlidot,
bet savus gāju putnus pavadīt
līdz tam tur…
Tam,
tam nezināmajam.

Pār pamali stāv rietēšanas varš

Pār pamali stāv
rietēšanas varš.

Es paņemu to varu
un pa nakti
tev pilnu dārzu ķeizarkroņu
izkalšu.

Tu iznāksi uz sliekšņa,
karalien,
kļūs acis tev no brīnumiem
kā zvaigznes.

Kur tik daudz karaļu?
Ko ķeizari tik rātni?

To ir tik daudz,
tie ir tik klausīgi,
lai tavās acīs nenodzistu
zvaigznes
pat uz brīdi.

Man jābūt zaldātam
un klaunam,
un dzirnavniekam,
kurš maļ kaķa vietā.

Man katru brīdi jābūt
citādam,
jo tikai citāds mirklis var būt
brīnums.

Lai tavas acis vienmēr būtu
zvaigžņotas.

Te nu mēs esam

Te nu mēs esam.

Debess no perlamutra,
tā ir tā gliemežnīca,
kas pāri.

Bezvēja nopulēts
ezers.

Un te mums ir jākļūst
par pērlēm.

Maza pilīte

Maza pilīte manas asins
uzrasoja
uz karstas dzīves,
iztvaikoja,
un likteņa vējš
pacēla gaisā
iesārto miglu…

Tagad pie tevis
es būšu
biežāk.