Nopūta ir
tik dažāds
un gaišs,
un visādu valodu vārds.
Klusām nopūšas koks,
kad ir zāģis
vai viesulis garām.
Un nopūšas durvis,
kad veras
un neielaiž gaidīto tev,
bet tikai vēju.
Un cilvēks,
kad smagi
un zināms, ka nākošā mirklī –
vēl smagāk.
Un mīlestība
pie lūpu dambja,
kad jāsaka tas,
kam nav pasaulē izdomāts vārds.
Es eju
pa paklusu pusnakts
pasauli
un viņas nopūtu
dzirdu:
ka beidzot nu mēs –
viņas cilvēki –
vairumā esam pie miera,
bet rīt būsim…
atkal.