Ugunskurs

Nāc pasēdi pie ugunskura
Par maizi mutē dziesma mums
Un visus vienā mūrī tura
Mūs svēts un negants izmisums
Nāc atliec plecus staltā stājā
Kur augstu pāri galvām kārts
Zied mūsu klusums svītrā baltā
Dun mūsu sauciens asinssārts
Nāc šajā rītā uzvarētā
Nāc talkā ugunskuru dzēst
Lai varam katrs savā sētā
Mēs smago brīves nastu nest.

Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats

Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tik gājis.

Tad atdariet acis un skatāties, rau!
Bez rimšanas izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.

Ej un dzenies tik pēc naudas

Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī, cik tik jaudas,
Skaties tik uz savu labu,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Tomēr strādā tikumīgi.
Krietni, stingri, likumīgi.

Valdniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cieņā:
Līdzēt var tie ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves grunte droša, cieta;
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies,
Valdīsi tu tikumīgi,
Sodīs` stingri, likumīgi.

Tad tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties;
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu dumju paklausīgu;
Papriecāties tikumīgi,
Radīt bērnus likumīgi.

Tumsa un migla

Tumsa un migla
Pasauli sedz.
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs:
Galā tik zemē
Grauž tevi tārps.

Laimības sapņi –
Blēņas un nieks!
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo

Daudz godīgu cilvēku pasulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi citu nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dievam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, –
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, –
pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.