Gailīts ar savo gaspažu

Gailīts ar savu gaspažu,
Ar daiļo balto vistiņu,
Staigā pa dārzu un priecājas,
Ka vasaras siltums pieturas.

Teic gailītim vistiņa
Un klusi, mīlīgi vidžina:
“Tev vaj’dzētu visiem to paziņot!
“Šodienas laiku pareģot!
“Nevienam to ziņu nevaj’ga liegt,
“Tev vaj’ga visai pasaulei kliegt! —
“Tev taču no visiem tā skaistākā balss,
“Dziedi, ka noskan viss laidara gals!”

Gailīts ar mieru; viņš palecas,
Uz stabiņa gala uztupstas,
Saka: “Lai iet!”
Un tad skaļi dzied:
— “Tā tad šodien labs laiks!!
— “Nu tik gan laiks!!
— “Laiks ir ka nu!!
— “Kikuriku!!”

Teic gailītim atkal vistiņa,
Klusi, mīlīgi vidžina:
“Es labprāt še oliņu dētu,
“Ko saimniece atņemt nepaspētu!
“Se smiltīs var to labi kast —
“Ne mūžam to neatrast!”

Ar mieru ir gailītis;
Tik to viņš vēl piebildis:
“Nevienam par oliņu nevaj’ga teikt!”
Teic vistiņa: “Labi; tik vaj’ga to sveikt;
“Tu pats par laiku visiem kliedz,
“Vai man pašas oliņu apsveikt liedz?!”

Un nu vistiņa sāk kladzināt, kladzināt
Un klabināt, un labināt:
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!”

No istabas izskrēja Anniņa,
Izdēto oliņu paņēma,
Vēl vistiņu bārtin bar:
“Ko šī tik daudz kladzināt var!”

Gudrais un divi zēni

Vecais gudrais gāja austrumzemē;
Divus zēnus redzēj’ ķildojamies.
“Ko jūs ķildojiet?” Teic viens no zēniem
“Saule lecot cilvēkam ir tuvāk,
“Pusdienā, turpret, no mums ir tālāk!”
“Otrais zēns teic: “Nē jel! saule lecot
“Ir mums tālāk, — pusdienā ir tuvāk!”
“Kā tā?” jautā gudrais. Atbild pirmais:
“Saule lecot liela ir kā ritens,
“Pusdienā tā maza top kā bļoda.
“Tas, kas tālāk, izliekas mums mazāks,
“Tuvākais ir lielāks. Vai tā nava?”
Atbild otrais: “Nē jel! saule lecot
“Nespodra un vēsa, — dienas vidū
“Tā turpret kā verdošs ūdens karsta.
“Tuvākais ir karstāks, tālais vēsāks,
“Vai tā nava? — Izšķir ķildu, gudrais!”
Vecais gudrais nespēja to izšķirt.
Abi zēni sāka gardi smieties:
“Kas lai nu vēl tic, ka vecie gudri?!

Jaunais zaķis un vecais ezis

Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu,
Jauns zaķīts dižojās,
Ar vecu ezi satikās
Un lielījās:
“Ar tevi kažokiem gan nemainītu,
“Man mīksts un tev tāds — kaulains!”

“Es ar kažokiem vis nemainītu,”
Pretī ezis atsaucās:
“Kad nu te suņi gadīsies,
“Kurš kažoks tiem patiksies?
“Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu,
“Tas saplīstu un tiktu — praulains!”

Lietuviešu dziesma

“Kur tu biji, lapsas māte,
Kur tu pastaigāji?”
“Zaļā laukā zosis gana, —
Tur es pastaigāju.”

“Pasargājies, lapsasmāte,
Tīko tevi nošaut.
Nošaus tevi medinieki,
Pakārs kārtes galā.
Pakārs tevi kārtes galā.
Novilks kažociņu.”

Jūras peldētājs un tārpiņš

Iesim jūrā peldēties!
— “Ziepes ņem, ko mazgāties!”

Man to ziepju nevajadzēs!
Smiltis rokas noberzēs.

— “Kur tu muti slaucīsi?”
Kārkliem zaļi palagi.

— “Zaļš kā tārpiņš paliksi,
— “Kārklu lapās rāposi, —

— “Atskries putniņš, tevi knābs.”
Es tam putnam pretī — skrābs!