Gailīts ar savu gaspažu,
Ar daiļo balto vistiņu,
Staigā pa dārzu un priecājas,
Ka vasaras siltums pieturas.
Teic gailītim vistiņa
Un klusi, mīlīgi vidžina:
“Tev vaj’dzētu visiem to paziņot!
“Šodienas laiku pareģot!
“Nevienam to ziņu nevaj’ga liegt,
“Tev vaj’ga visai pasaulei kliegt! —
“Tev taču no visiem tā skaistākā balss,
“Dziedi, ka noskan viss laidara gals!”
Gailīts ar mieru; viņš palecas,
Uz stabiņa gala uztupstas,
Saka: “Lai iet!”
Un tad skaļi dzied:
— “Tā tad šodien labs laiks!!
— “Nu tik gan laiks!!
— “Laiks ir ka nu!!
— “Kikuriku!!”
Teic gailītim atkal vistiņa,
Klusi, mīlīgi vidžina:
“Es labprāt še oliņu dētu,
“Ko saimniece atņemt nepaspētu!
“Se smiltīs var to labi kast —
“Ne mūžam to neatrast!”
Ar mieru ir gailītis;
Tik to viņš vēl piebildis:
“Nevienam par oliņu nevaj’ga teikt!”
Teic vistiņa: “Labi; tik vaj’ga to sveikt;
“Tu pats par laiku visiem kliedz,
“Vai man pašas oliņu apsveikt liedz?!”
Un nu vistiņa sāk kladzināt, kladzināt
Un klabināt, un labināt:
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!”
No istabas izskrēja Anniņa,
Izdēto oliņu paņēma,
Vēl vistiņu bārtin bar:
“Ko šī tik daudz kladzināt var!”