Vecais gudrais gāja austrumzemē;
Divus zēnus redzēj’ ķildojamies.
“Ko jūs ķildojiet?” Teic viens no zēniem
“Saule lecot cilvēkam ir tuvāk,
“Pusdienā, turpret, no mums ir tālāk!”
“Otrais zēns teic: “Nē jel! saule lecot
“Ir mums tālāk, — pusdienā ir tuvāk!”
“Kā tā?” jautā gudrais. Atbild pirmais:
“Saule lecot liela ir kā ritens,
“Pusdienā tā maza top kā bļoda.
“Tas, kas tālāk, izliekas mums mazāks,
“Tuvākais ir lielāks. Vai tā nava?”
Atbild otrais: “Nē jel! saule lecot
“Nespodra un vēsa, — dienas vidū
“Tā turpret kā verdošs ūdens karsta.
“Tuvākais ir karstāks, tālais vēsāks,
“Vai tā nava? — Izšķir ķildu, gudrais!”
Vecais gudrais nespēja to izšķirt.
Abi zēni sāka gardi smieties:
“Kas lai nu vēl tic, ka vecie gudri?!