Puķu mežs

Kaut varētu sāpes un priekus,
ko diena liek izbaudīt,
kā raibus ziedus aiz loga
ik vakarus iedēstīt!

Tad visu acīm drīz zustu
mans nams un kļūtu svešs;
tik kamenes stāstītu dūcot,
kur mūžam zied puķu mežs.

Sapņu burvis

Saulainām rokām
atnāca burvis,
atslēdza smiedamies
debesu durvis.

Kur skatos – neviena
cilvēka vaiga:
pa ielām tagad
tik sapņi staigā . . .

Nāk skuķes pretim
kā padebestiņas,
dzirkst, plīvo un kuras
skatu uguntiņas.

Mēness sēd alejā
uz koka sola
un skumji tām pakaļ
acis bola.

Namos, sētās
un koku zaros
mirdzoši stāvi
līgojas baros.

Durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.

Ap katru gultu
stāv veselas saimes,
un visiem rokas
pilnas zvaigžņu laimes.

Tik Dievs viens pats debesīs –
mācās zibeņus šķilt
un gudro, kā sapņus
uz debesīm atpakaļ vilt . . .

Bērnu dziesma

Balts balodīts,
Balts mākonīts
No debesīm laidās,
Lai nav vairs kas baidās, —
Nu karš ir reiz beigts!

Lai dziesmas nu raisām!
Lai ziediņus kaisām!
Nāk solīšiem liegiem
Klus’, klus’ kā pa miegiem —
Miers! miers lai ir sveikts!

Tu mīļ-princesīti!
Tev kronīts stāv glīti!
Nu mūsu tu esi!
Tu mieru mums nesi,
No tevis viss veikts!

Bērnu putnu ķērāji

Ozolzaros Strazdiņi
Bij sev pērkli taisījuši;
Sēd tur mazie Strazdiņi,
Garus kaklus izstiepuši.

Jēcītis ar Līziņu
Mežā noskrien agru rītu,
Paņēmuši krātiņu,
Lai tur strazdus sagūstītu.

Bērni rāpjas ozolā,
Putni baigi apkārt skraida:
“Neliekat jel krātiņā
“Mūsu bērniņus!” tie vaida.

“Atstājat mums maziņos,
“Mazās dzīvībiņas taupat,
“Drīz tie beigsies sirdsēstos,
“Kad jūs brīvību tiem laupat.

“Še jums mūsu dziesmas skan,
“Krātiņā mēs būsim klusi,
“Cietumā jums arī gan
“Dzīve būtu pazudusi!”

Bet tie strazdus saķēra,
Zēluma tie nepazina —
Te, lūk, mežsargs pienāca.
Pašus krātiņā tos dzina.

Nu tie sēd tur, krātiņā.
Dzelzu restes logiem priekšā
Putni laižas brīvībā,
Bērni sēri raud tur iekšā.

Divu pēperkoku saruna

Pēperkoku zirdziņš
Eglītē saka:
“Kad šodien tik gods, —
“Rīt lai bezdibens aka!
“Kad šovakar apkārt
“Man svecītes mirdz, —
“Tad rītu lai atvērti —
“Zobi man ņirdz!”

Tam atbild eglītē
Pēperkok-sirds:
“Ko sūdzies par aku,
“Par zobiem, kas ņirdz?!
“Tā aka tik bērnu
“Sārtmutīte ira!
“Un zobiņu starpā
“Lai pēperkoks bira!

“Ir prieks man, ka citus
“Es priecīgus daru,
“Ka bērniņiem gardumus
“Pasniegt es varu!
“Cik līksmi ir
“Līksmībai līdzi just!
“Cik saldi ir
“Tādā sārtmutītē kust!

“Vai labāk, ka kalstu
“Un zemē ka krītu,
“Kur mani ij sunīts
“Zem kājiņām mītu?!
“Es cepta, lai prieku
“Kam darītu,
“Lai rīt mani apēd,
“Ne parītu!”

Guļ svētnakti puisīts,
Pa sapņiem tas ausās,
Uz pēperkoku
Sarunu klausās.
Bet rītu, kad cēla
To māmiņa,
Viņš tūdaļ——-
To pēperkok-sirdi apēda!