Šodien mammas mājās nav,
tēta arī mājās nav,
tikai viens te dzeltens blāv
un uz galda malas stāv.
Kāpēc viņam dzeltens smīns?
Kāpēc smejas apelsīns?
Mierīgi tas stāv līdz šim,
domāts rītdien brokastīm,
bet viņš zina, ka ļoti drīz
Jānis viņu apēdīs.
Tāpēc ir tāds dzeltens smīns.
Tāpēc smejas apelsīns.
Pievienoja: Pauls
Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde
Tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
Un gājējsoļiem ļauts.
No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas,
Kur nevaldāms un spējš
Sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas
Un iznes ielās vējš.
Sāk kino aizmirsties. Spīd saule caurām dienām.
Uz soliem sēdēt var.
Es šodien redzēju pat mušas jau uz sienām
Un tarakānus ar.
Un tālās nomalēs, kur var ar īstiem dubļiem
Sev piesmelt zābakus,
Uz spalvām, atslēgām un veciem cara rubļiem
Sit puikas zekserus.
Jaunā gadā atkal prasa,
Vai būs laime, kāda, kur?
Zīlnieks ziemas zvaigznēs lasa,
Prātnieks prāto, burvis bur.
Dzīves tumsa visus baida,
Stāvot gadu krustceļos.
Visas sirdis gaismu gaida,
Kas mums dzīvei gaismu dos.
Laime nāk ar zvaigzni rokā,
Tiem kam balta, laba sirds,
Viņas maigā staru lokā,
Dzīves ceļi gaiši mirdz.
Jyus, kas asat raudojuši,
Dzāsynojat korstos acs:
Dīsgon spylvyns os’ru lacs,
Ceļatēs, jau aust aiz mežim.
Mūdri bejat vysu nakti,
Vysas tymso slūga drausmas,
Vysas rupos varas šausmas
Jyus vysdziļok izbaudijat.
Slopynotas beja dūmu kvēles, –
Tūmār sirds jums naizmysa,
Tūmār dzērkstes naizdzysa,
Paglobet tos jaunam reitam.
Vāsi dvašoj reita vēji,
Augšā golvu! skaidri skotat,
Nūst nu placim sopes krotat,
Izraunit nu kryutim vaidus!
Lūceklim, kas ryusējuši
Bezdarbībā, laužat telpas,
Īdvašojat svaigas elpas
Pylnas izkoltušos plaušas!
Staipat nūterpušos dzeislas,
Pīsperat ar styngom kojom,
Lai kod dord pa vysom mojom,
Igni nūryuc gulatoji.
Atverit tad lūgus vaļā:
Vysur apkort skaidra tolē,
Jauna, zaļa gaisma bolej,
Reita rosa jau mirdz zolē.
Por zemi spēji dvāsma īt,
Zam dvāsmas puķes un zole zīd –
Vai namonot? Vai najedzīt?
Vējs vērpu vērpom smiltis dzan,
Nu brīsmas vacī stumbri staņ –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus skumji golvas karit.
Pa klajim laukim aukas kauc
Pi debešim malnus mokūņus jauc –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus traucekli tik barit.
Tad leits gož un kūkus per,
Kai aizslopus’ zeme dzer –
Vēļ namonot? Vēļ najedzīt?
Un debess dord un gaisi dund,
Un nyknos dusmos vātra skund –
Jyus namonot, Jyus najedzīt!
Jyus acis cīti dorat.
Nu dusmas mūstas – vyss pasauļs ors,
Dreiž zaļos zeme vīns vīnīgs dorzs –
Jyus namonot, jyus najēdzīt,
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Bez jums mēs iztiksim taipat –
Jyus tikai vaidēt varat.