Ņem nocērt man, cik gribi zaru,
Es vienmēr no jauna ataugt varu.
Lai mani loka negaiss ar vēju,
Es taisns atkal atliekties spēju.
Met virsū man ledainu krusu,
Es savā šalkā tik elsošu klusu.
Lej man uz galvas vasaras versmi,
Es pats savā ēnā radīšu tversmi.
Lai nokrīt man rudenī pēdēja lapa,
Es atjaunots atkal celšos no kapa.
“Koka spēks”
Ņem cirvi, pie pašas saknes man liec,
Ņem mani līdz zemei nostu triec –
Es nāvē vēl neesmu pazudis,
Aug klusi mazs zariņš-mans pēctecis.