Ārija Elksne

Maz viņam bija laimes,
īss bija viņa mūžs,
Nu jau nez kuro gadu
vējš sniegu pār kapu pūš…
Pats viņš no šodienas rūpēm
kā gājējs no apvāršņa šķirts,
Tikai jūtas paliek,
paliek un nenomirst…
Emīla Dārziņa skumjas,
Emīla Dārziņa maigums
Šodien ir tikpat reāli
kā asara man uz vaiga…
Un ja nu tā nebija nejaušība,
kas vilciena durvis atvēra?
Un ja nu tas bija izmisums,
kurš tonakt viņu kā lapu satvēra?
Talants izsmeļ cilvēku
kā saule palu ūdeni,
Un, ko lai dara tad,
ja nāk melni melni rudeņi?
Saules izsmelts tāds cilvēks,
dzīves cīņai kļūst nederīgs,
Vienīgi savā pašatklāsmē
līdz neiespējamam sīksts…
Tālab, ja redzu, ka dzīvei kāds
kā spainis ūdenim der,
Neticu, ka no viņa nākotne
kā no Emīla Dārziņa dzers…

Ar laiku mūsu domas
par laimi un dvēseles spēku
No prieka un sāpēm noveco
kā saulē un lietū ēkas,
Un tad tās vajag aizvest
un brīvdabas muzejam atdot,
Kur priedes un kļavas slienas
zaļas kā jaunības gadi…
Un reizēm, kad brīvu brīdi
man izdodas dabūt no dienas,
Pa savu brīvdabas muzeju
es staigāju klusa un viena…
Šalc ilūzijas kā bērziņi
trauslas un šmaugas, un baltas
Un pieber dusošos pagalmos
ar zeltainu lapu šaltīm,
Bet pagātnes mīļajās istabās
ir tomēr drusku par šauru,
Un skurstenī rudens naktīs
ilgas kā brieži auro…
Ar zilu vilni tālab
es izmazgāju sev acis
Un eju uz šodienu atpakaļ
pie tiem, kas ceļ Rīgas staciju..
Kas zin, varbūt mazliet skarbas
un kailas iznāks šis telpas,
Bet tajās būs gaisma un plašums,
un vilcienu karstā elpa…

Katrs pumpurs un sēkla
ir rūpīgi lolota vēstule,
Kuru caur ziemas sniegiem
vasara vasarai sūta,
Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.
Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,
Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas…
Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,
Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus −
nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.

Ej mācies, draugs, no kokiem mežā
No zāles pļavā mācies, draugs, –
Nav labi pārāk tuvu zarot,
Nav labi pārāk tuvu augt.

Koks koku negribot sāk nomākt,
Un zāle zāles ēna rūs,
Un galu galā pārlieks tuvums
Par nelaimi un nastu kļūst.

Lai slavēts atstatums!
Viņš vienīgs
Ļauj galaktikām pastāvēt.
Un atstatumu vēro sējējs,
Kad tīrumā iet graudus sēt.

Lai slavēts atstatums! Viņš vienīgs
Spēj saglabāt visdārgāko:
Starp mīlētājiem – mīlestību,
Starp draugiem – mūža draudzību.

Par šo naudu es varu veselu mēnesi dzīvot,
Trīsdesmit dienas atpūsties, grāmatas lasīt un domāt,
Trīsdesmit dienas vērot, kā nārbuļi zied, kā briest rudzi,
Kā dārzos ienākas ķirši, kā ganībās govis plūc zāli…

Par šo naudu es varu biļeti nopirkt un aizlidot
Uz trim stundām pie tevis un saulrietā atgriezties atpakaļ,
Trīs stundas skatīties tevī, runāt ar tevi un starot,
Trīs stundas just, kā pasaules telpu no zemes līdz zvaigznēm piepilda laime…
Ja es padomu prasītu mātei, viņa teiktu:
„Tikai trakie izkaisa naudu pa vējam,
Vajag pietaupīt sevi, labi izgulēties un paēst,
Un naudu nolikt − nebaltai dienai.”

Bet ja es grieztos pie tevis, Van Gog, dzeltenās krāsas dzejniek,
Tu iemērktu otu saulē un, saulgriezes gleznodams, teiktu:
„Brauc,
Laimīgs ir tikai tas, kas par laimi spēj visu atdot;
Citas laimes nav bijis un nebūs nekad,
Kamēr vien saulgriezes ziedēs.”