Ar laiku mūsu domas
par laimi un dvēseles spēku
No prieka un sāpēm noveco
kā saulē un lietū ēkas,
Un tad tās vajag aizvest
un brīvdabas muzejam atdot,
Kur priedes un kļavas slienas
zaļas kā jaunības gadi…
Un reizēm, kad brīvu brīdi
man izdodas dabūt no dienas,
Pa savu brīvdabas muzeju
es staigāju klusa un viena…
Šalc ilūzijas kā bērziņi
trauslas un šmaugas, un baltas
Un pieber dusošos pagalmos
ar zeltainu lapu šaltīm,
Bet pagātnes mīļajās istabās
ir tomēr drusku par šauru,
Un skurstenī rudens naktīs
ilgas kā brieži auro…
Ar zilu vilni tālab
es izmazgāju sev acis
Un eju uz šodienu atpakaļ
pie tiem, kas ceļ Rīgas staciju..
Kas zin, varbūt mazliet skarbas
un kailas iznāks šis telpas,
Bet tajās būs gaisma un plašums,
un vilcienu karstā elpa…