Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.
Ienāci tu.
Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.
Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»
Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
«Šovakar būšu» –
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.
Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.
Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces –
Sarkanu, zilu un melnu –
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.
Un tad ienāci tu –
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.
Ienāci tu.
No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.
Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.
Pirkstā.