Un snigtin sniga

Un snigtin sniga, brīnumzīda sniegi putināja
Un ceļinieki, atkal pretim zvaigznei gāja
Un viņu sirdīs brīnumaina gaisma atmirdzēja
Tiem ceļiniekiem, kuri saredzēt pat tumšā naktī brīnumzvaigzni spēja
Tiem lukturos vien pašu sirdis gaismai liktas bija
Un tā nu nonāca tie tur, kur zvaigžņu lietus tikai vienreiz tūkstots gados lija
Un zvaigzni sirds tie vietā lika
Un vienā vietā it nekad uz mūžiem viņi nepalika
Kad zvaigžņu gaismas piepildīsies kalni, piepildīsies lejas
Tad pasaule par zvaigzni pati kļūs un varēs redzēt atkal Viņu kalnā ejam…

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Daba jauka, daba skaista

Daba jauka, daba skaista,
Katrā kokā dzenis kaļ.
Iznāk sūds no dirsas laukā
Un vairs nelien atpakaļ.

Viktors

Katrai skaņai

Katrai skaņai,
katram brīdim,
katrai lietai,
katram vārdam,
un katram pieskārienam ir
sava vērtība, lai to
ieraudzītu – jāatver acis.

Ervins Boikovs